Kas vainas smiekliem?

Kas vainas smiekliem?

Šis laikam tomēr ir bijis viens no visu laiku smieklīgākajiem TV šoviem ko esmu jebkad redzējis! Man protams žēl TV šova diskusijā iesaistīto cilvēku un arī paša šova vadītāja, kas uzreiz pēc visa šitā zaudēja darbu, bet smiekli ir pārāk lipīgi lai pretotos :D

Brūnais lācis brīvsolī!

Pēdējā laikā daudz rakstu par savu ģimeni, bet jo vairāk rakstu, jo vairāk dažādi jestri atgadījumi nāk prātā :D Šķiet man jau iepaticies tos šādi dokumentēt. Šodien ar ģimeni bijām uz Līvu akvaparku Jūrmalā. Diezgan jautri uzdzīvojām, plunčājāmies un baudījām "sēnīšu fabrikas" sniegto baudu :D Uz brīdi biju pametis sievu ar abiem sīčiem un šo brīdi izmantoju, lai pakarsētos pirtiņās. Notikumi manas prombūtnes laikā bija risinājušies līdzīgi tiem, kurus tūlīt aprakstīšu, bet atgadījās jau pirms vairākiem gadiem. Jelgavā norisinājās gaisa balonu festivāls un arī mēs nolēmām to apmeklēt. Aizbraucām uz turieni kuplā skaitā. Apstaigājām norises vietu, bet neko vairāk par nepiepūstiem baloniem neievērojām. Bija jāgaida, kad tie tiks piepūsti un tātad bezmērķīgi jāvazājas apkārt. Pie balonu festivāla norises vietas kā jau parasti rosījās dažādi mazie tirgoņi - arī bērnu piepūšamais rotaļu laukums darbojās pilnā sparā un sūdzēties par apmeklētājiem nevarēja. Arī dēlēns Roberts vilka mūs uz bērnu vēlmju piepildījuma zemi - piepūšamo slidkalniņmājiņu. Tas protams bija maksas pasākums, bet mans Robis tādā ātrumā iefiltrējās mudžošajā bernu pūlītī, ka kasierīši ne acis nepamirkšķināja. Pāris reizes viņš tur tā nošļūca un mēs tikai priecīgi vērojām. Savā ziņā pat priecājos un jutos lepns ieraugot dēlēnu ātri jau uzkāpjam pašā milzīgā piepūstā slidkalniņa augšgalā. Tiesa šī reize bija citāda. Redzēju viņu saviebjamies un sākam raudāt. Nesapratu uzreiz kas noticis. Bet brūnais lācis jau bija palaists brīvsolī! Tas kūleņodams ripoja lejup no slidkaniņa reizē ar manu puiku un vēl kādiem 3 vienaudžiem. Man viss izskatījās kā palēninātā filmā! Brūnais tik tecēja un ripoja, līdz atdūrās pret kādu gādīgu mammu, kas bija iekāpusi piepūšamajā rotaļlaukumā sargāt savu sīci. Kad arī mans puika ar trīs pārējiem resgaļierm nošļūca, tad skats uz slidkalniņa bija kolosāls! Slidkalniņš bija kļuvis viscaur brūns no augšas līdz apakšai, turklāt augšā vēl drūzmējās bērneļi, kas notikušo nepamanījuši grasījās diebt lejā :D Kas tālāk notika ar pārējiem delveriem nezinu, jo šoks par savējā izskatu bija drausmīgs. Izejamās drēbītes mainījušas krāsu un labi oda :D Bija steigšus jāmeklē palīdzība! Ne salvetes, ne tekošs ūdens nebija rotaļlaukuma darbinieku rīcībā un tādēļ ar sīci uz rokām lidojām uz tuvējo Jelgavas ledus halli. Kad tur nonācām darbinieks noburbināja: " Slēgts!", tad tikai pacēla acis un ieraudzīja mūs - trīs cilvēku ģimeni, tēvs ar nokakātām rokām nes uz rokām puiku, kam nodirsta mugura un līdz ceļiem novilktas bikses un māti ar sakakātām biksēm rokās. Līdzjūtība atausa momentā darbinieka sejā: " AAAA... Jūs gan droši ejiet tik... " :D Liels paldies viņam par to! Protams puiku nomazgājām, mašīnā pārģērbām un svētki turpinājās :) Šodien savukārt jaunākajam dēlēnam brūnais grafiku neietur. Tā nu kad iznācu no pirts sieva steigšus bija ar abiem sīčiem klāt un metās stāstīt kā Valteriņš akvaparkā brūno palaidis :D Esot gājis pakaļ bumbai. Kā ierasts pietupies, lai pēc tās aizsniegtos un tā arī palicis pustupus pozā kamēr brūnais brīvsolī skrējis :D Gāju, pievērtēju situāciju un tiešām solīdi - pie ziemā neizmantotām durtiņām, tālāk nost no cilvēku acīm skaists brūnais lācītis dzīvojās :D

P.s. pirms dodieties ārpus mājas aizejiet uz poda divreiz, ja negribās tad tomēr pasēdiet un pagaidiet, jo varbūt tomēr sagribēsies...

Pirmklasnieka anekdote

Skolēns aiziet uz skolu. Stundā skolotāja viņam jautā: "Tev ir kautkas taisns līdzi?" Skolēns tikai rausta plecus un nezin ko atbildēt. Viņš aiziet mājās un prasa mammai un tētim: "Vai man ir kautkas taisns?" Šie abi tikai rausta plecus un nezin ko atbildēt. Vakarā pirms gulētiešanas skolēns ieiet tualetē pačurāt. Attaisa bikšu priekšu, izvelk krāniņu un izsaucas: "Āaaa... re, kas man ir taisns!" :D Ticiet vai nē, bet šo anekdoti man nupat kā izstāstīja mans vecākais dēls, pirmklasnieks :D parasti vecāki jau laicīgi grib uzzināt kur slēpjas ļaunuma sakne un apspiežot smieklus viņam ieinteresēti vaicājām kurš viņam šādu joku iestāstījis. Par lielu izbrīnu mums, viņš pats esot to izdomājis :D Es tam ticētu, ja vien viņam lielākās grūtības skolā nesagādātu tieši latviešu valoda. Redz aņukus izdomāt šis var, bet kad pasaka skolai jāsacer, tad sēžam pusnakti :D

Ēta volvo brumbrum

Daži zin ka vēl pirms nedēļas laiski vadīju atvaļinājuma dienas. Biju piemirsis par to uzrakstīt. Atvaļinājumā gāju ar spēcīgu apņemšanos turpināt dzīvokļa remontu. Jā, remontdarbi izdevās, bet tikai tiktāl cik uzbūvēt pāris mājeles no LEGO :D Trīs vīrieši saimniekoja pa māju ar visām no tā izrietošajām sekām. Katra diena sākās ar jaunāko dēlēnu būvējot aizvien jaunus LEGO auto vai torņus. Diena turpinājās kad pēc pusdienlaika devāmies uz skolu pēc vecākā brāļa. Ja mamma jaunāko žiperi liek gulēt uz rociņām, tad es izvēlējos citu ceļu. Braucot no skolas izlaidu lielāku līkumu un jaunākais kā likts aizmiga saldā pusdienlaika miegā. Atlika vien nogurušo dauzoni maigi ienest mājās un noguldīt gultiņā. Ja pirms atvaļinājuma likās, ka tieši pusdienlaiks būs īstais brīdis, lai kautko paremontētu, tad jau pāris dienās aptvēru, ka tas vienkārši nav izpildāms. Ēst gatavošana un mācīšanās ar vecāko dēlu paņēma visu pusdienlaiku un ja godīgi tad arī krietnu laiku pēc pusdienlaika. Mazais cēlās, vecākais jau beidza mācīties un nu jau par manu uzmanību cīnījās divi dauzoņas :D Vienojošais tomēr vienmēr bija LEGO vai arī izpriecas ārā uz kalna. Visjestrāk bija, kad no kalniņa nošļūkušais vecākais dēls nolēma ka viņš varētu kopā ar jaunāko nošļūkt. kalns no visām pusēm ar ledu noledojis un tajā pat uzkāpt grūti. Nolēmu palīdzēt mazajam. Abi uzrāpāmies augšā un pārliecinājies ka tā būs droši atļāvu abiem brašuļiem jautri iespurdzoties nolaist no kalna. Smieklīgākais vēl gan tikai sekoja. Stāvot kalniņa galā aptvēru, ka neesmu domājis kā tikšu lejā. Turklāt blaksustāvošie sīči viens otru uzmundrināja: "a davaj kas nenobrauks stāvot kājās būs pidars" :D Jā ko tādu pieļaut nedrīkstēju arī es :D Nācās man vien neveikli šūpojoties uz kājām slīdēt lejā no kalna :D Brīnumainā kārtā to paveicu godam par ko izpelnījos sīču izbrīna pilnus skatienus... ķipa vecs kraķis pa viņu kalniņu vizinās :D Jaunākais delēns mums tāds nerunīgs pagaidām gan. Pēc kārtējā kalniņa apmeklējuma gājām uz māju pusi garām mūsu autiņam. Rādu jaunākajam un saku, tas ir mūsu auto Volvo ar uzsvaru uz vārdu auto! Mazais tikai nobolījās, bet pēc kāda laiciņa mājās pieejot pie loga un rādot sasnigušo pasauli viņš mani pārsteidza. Skaidri un izteiksmīgi izstiepdams lūpas viņš sauca "Volvo" :D Mans prieks un lepnums par jauno iemācīto vārdu bija milzīgs, īpaši kad mazais par Volvo sāka saukt jebkuru automašīnu ko redzēja vai ar ko spēlējās mājās. Manu sākotnējo satraukumu par iespējamo palikšanu aci pret aci ar abiem foršajiem mājas vandāļiem nomainīja prieks par katru kopā pavadīto mirkli. Pat regulāri izsauktā vārda "Mamma" vietā jaunākais dēlēns uzstājīgi sāka saukt "Ēta!" :) Izdevās pat izlobīt pirmos teikumus: "Ēta volvo brumbrum" (tētis brauc ar volvo). Tagad kad šīs laimīgās dienas jau aiz muguras varu atzīties, ka tomēr pietrūkst man tāda veida iespēja pabūt kopā ar ģimeni, bērniem. Lai arī nepadarīju neko no tā ko biju plānojis izdarīt, tomēr savu mācību guvu. Sapratu cik grūti ir tikt galā ar visu vienlaicīgi - ar māju, bērniem, mantām, skolu, ēdienreizēm utt... . P.s. Jau gaidu nākošo atvaļinājumu :D

Beidzot arī es rakstu par SEO

Atveram Google un meklēšanas lauciņā rakstam "aizķepis rievu". Spiežam meklēt un sagaidam rezultātus :)

Esmu to jau izdarījis un tā nu atļaušos publicēt rezultātu:



Paldies Jānim par šo lielisko SEO piemēru.

Dažiem baiļu sajūta jau pazudusi

Vakardien sapratu, ka Latvijā valda krīze. Krīze izpaužas politikā un  ekonomikā, bet visspēcīgāk tā ietekmē  sociālo un kriminogēno situāciju valstī! 

Gadījums:

Pēc darba ap 18:00 ar auto devos uz Bruņinieku ielu sagaidīt no darba sieviņu. Kā ierasts apstājos un nesamaksājis par stāvvietu vienkārši gaidīju. Automašīnas aizmugurē sēdēja mans tēvs, ko arī "paķēru" līdz mājām.

Pēkšņi gaidīšanas klusumu pārtrauca kāda vīrieša klauvēšana pie auto aizmugurējā loga vietā kur sēž mans tēvs. Sencītis izlikās, ka čali neredz un tā nu pieliecoties aicināju viņu runāties pie sevis. Viņš mierīgi pienāca, pieliecās pie puspievērtā loga un skaidrā krievu valodāman vaicāja:

"Прошу прощения! Я хотел бы украсть картину из магазина. Вы неподнимитье шум эсли я эё украду?" 

tulkojums latviski: "Atvainojiet! Es vēlētos nozagt gleznu no veikala. Jūs necelsiet trauksmi, ja es to nozagšu?"

Lūk līdz kam ir novesti noziedznieki.. viņi nāk, atvainojas un lūdz atļauju apzagt veikalu :D

Čalis iegāja norādītajā veikalā kautkur aiz mašinas, bet kad pēdējo reizi viņu redzēju, viņš ar tukšu tarbu slāja tālāk pa Bruņinieku ielu Kr.Barona ielas virzienā. Laikam jau meklēt kādu citu apzogamu veikaliņu. Viņu gan būtu grūti nepamanīt, jo mašīnā sēžot likās ka viņš ir gara auguma, visnotaļ pieklājīgi ģērbies un vazājas apkārt ar paliela izmēra plecu somu (tarbu).

Man Rokas Nenokrita

Esmu darbā. Katru dienu ejam tepat ēst pusdienas. Tas nav tālu - blakus telpā ir darba ēdnīca. Protams ir tādi, kas brauc uz Alfu vai iet kur citur ēst, bet man slinkums un arī talonu sistēma ikdienas maltīti padara lētāku par 1,50 latiem. 

Kā jau visās ēdnīcās arī šeit ir jāveic saimniecības darbi un mēs no blakus telpas esam pirmie kam to lūdz. Atnest gāzes balonu, izkrāmēt kādu kartupeļu maisu, tas jau ir ierasts, bet man jāatzīstas, ka parasti daru to ar nepatiku. Tā ir nepatika dēļ iztraucēta miera, pārtrauktas sarunas vai galu galā dēļ tā ka bez manis šajā darbavietā strādā ja nemaldos vēl vismaz 50 vīrieši spēka gados.

Arī šoreiz sēdēju kā ierasts ar uzliktām austiņām lasot twitteri, bet ar acs kaktiņu pamanīju ienākam ēdnīcas saimnieci. Viņas apņēmīgā gaita mūsu virzienā nozīmēja to, ka atkal kautko vajag. Pat nesaklausījo ko īsti viņa vēlas, lai mēs šoreiz ienesam, bet nevīžīgi pieslējos kājās un nesteidzīgā solī kopā ar kolēģi sekoju. 

Tikai gaitenī sapratu, ka jānes nebūs gāzes balons, trauki vai maišelis ar kartupeļiem, bet gan dzīvs cilvēks! Kad nonācām pie uzņēmuma galvenās ieejas ievērojām zaļu busiņu no kura steidzīgi izkāpa divas priecīgas kundzītes. Viņas acīmredzami priecājās, ka esam atnākuši, lai palīdzētu. Kā izrādījās palīdzība bija nepieciešama kungam, kas samulsis, pat sakaunējies sēdēja busiņa priekšgalā. Sākumā vīrs teicās, ka nekur neies uz ko kundzītes mums skaidroja, ka šis esot sakautrējies. Kā nu nesakautrēsies, ja atbrauc paēst, bet projektēšanas uzņēmums nav pat parūpējies paralēli ieejas kāpnēm uzprojektēt uzbrauktuvi invalīdiem! Savu mulsumu pārvarēju sakot ka mums nevis invalīdam jākautrējas, jo nav mums uzbrauktuves invalīdiem. Izcēlām no busiņa ratiņkrēslu, iesēdinājām vīru tajos un nesām pa ieejas kāpnītēm. Viena no kundzītēm vien piebilda, ka viņš jau 15 gadus pansionātā dzīvo un tāpēc vien ir vērts ļauties pārmaiņām :) Jā, tāda laba sajūta bija pēc tam un rokas arī man nenokrita. Es ar blakussēdošo kolēģi beidzot izdarījām kautko labu un šoreiz mani pat pārņēma nelāga sajūta dēļ manas sākotnējās vienaldzīgās reakcijas uz šo aicinājumu palīdzēt.